Eksports un imports

Starptautiskais bizness ir galvenā tēma, par ko runā uzņēmēji pašreizējā globalizācijas laikmetā. Paplašināta konkurence notiek starptautiskā līmenī, kas var izpausties gan kā eksports, gan imports. Pastāv ļoti daudz faktori, kā uzņēmums starptautiskā ceļā ietekmē savu biznesu. Importēšanai un eksportēšanai ir savas priekšrocības, bet arī daudz mīnusi.

Starptautiskā tirdzniecība iekļauj preču, pakalpojumu vai izejvielu apmaiņu pāri valsts robežām. Starptautiskā tirdzniecība pirmo reizi tika uzsākta rūpnieciskās revolūcijas laikā Amerikā, tālāk izplatoties pa visu pasauli. Tas notika jau 18. gadsimta sākumā. Krasi izmainījās komunikācija uzņēmumu vidū, kā arī transporta un loģistikas pakalpojumi. Tehnoloģijas attīstība un pārmaiņas sakaru un transporta iekārtās ir sekmējusi plašu starptautisko tirdzniecības līmeni 20. gadsimtā. Jāatzīmē dramatisks tirdzniecības pieaugums 1928. gadā, kad kopējā eksporta vērtība pasaulē bija apmēram 31,7 miljardi dolāru, kamēr pēc 70 gadiem šis skaitlis palielinājās līdz pat 4215000,2 miljardiem dolāru.

Lai saglabātu stabilitāti un līdzsvaru starp valstīm, tika izveidota Pasaules Tirdzniecības organizācija, kas atrisināja dažādus tirdzniecības jautājumus un atbalstīja jaunattīstības valstis savu produktu eksportēšanā uz ārzemēm. Lielākās organizācijas dalībvalstis ir ASV, Francija, Vācija, Lielbritānija, Itālija, Japāna un Kanāda.

Tiek izveidotas dažādas tirdzniecības teorijas, kas nodrošina vispārējo priekšstatu par starptautisko tirdzniecību.

Absolūtā priekšrocību teorija: sniedz viedokli par spējām un kontroles pārvaldi konkurētspējīgu procesu starp starptautiskām tirdzniecībā iesaistītām valstīm. Saskaņā ar šo teoriju, ja kāda valsts A var ražot produktus un pakalpojumus, izmantojot tādas pašas kvalitātes resursus par zemākām cenām nekā otra valsts B, tad valstij A ir konkurences priekšrocības pār valsti B.

Salīdzinošā priekšrocības teorija: ir paplašinātā absolūtās priekšrocības teorijai, kas norāda, ka valstij ir jāražo tikai tādas preces un pakalpojumus, kur tai ir īpaša specializācija un zināšanas, kā arī salīdzinošas priekšrocības resursu ziņā. Lielu lomu šādam tirdzniecības modelim piešķir katrai valstij noteiktās dotācijas.

Heckscher-Ohlin modelis: šī teorija atšķiras no divām iepriekšējām, jo tā uzsver tikai ražošanas faktorus, kurā uzņēmumam ir augsta pieredze. Katrai valstij vajadzētu eksportēt tikai tās preces, kuras ir pārpilnība valstī, un izejmateriālus var izmantot daudz intensīvāk. Turpretī valstij vajadzētu importēt tikai tās preces, kuras nespēj vai nav izdevīgi pašiem ražot uz vietas, kā arī tās nav pieejamas pārpilnībā. Dotācijas un relatīvās svārstības ir būtiska loma starptautisko tirdzniecības modeļu izveidošanā.

Neliels ieskats, kādi ir plusi un mīnusi attiecīgi eksportēšanai un importēšanai

Eksportēšanas priekšrocības ir pārdot preces ārzemēs, bet ļauj turpināt koncentrēties arī uz vietējo uzņēmējdarbību. Tā ir iespēja palielināt pārdošanas apjomus lielākā starptautiskā mērogā. Paplašinot tirgus jomu var panākt plašāku klientu bāzi. Biznesu neapdraud sezonālas pārmaiņas.

Eksportēšanas mīnusi lielās izmaksas, kas nepieciešamas uzņēmuma reklamēšanai starptautiskās filiālēs, pastāv grūtības iegūt ticamas tirgus informācijas, jo konkurence ir globālā līmenī un visi ir ieinteresēti dabūt vislielāko labumu.

Importēšanas priekšrocības ir palielinātā iespēja iegūt augstas kvalitātes preces no attīstītākām valstīm, kuras ražo ar senu tradīciju pārpildītu ražošanas metodi. Iegādājoties importa preces, tām iz zemāka maksā nekā dažkārt tādas pašas alternatīvas no vietējiem uzņēmumiem, jo citā valstī izejvielas un resursi var būt daudz lielākā pieejamībā kā pie mums.

Importēšanas mīnusi ir iespējamais risks inflācijas un cenu kāpumam. Importētāju valsts var ņemt varu pār valsti, tādējādi vietējās nozares zaudēs savu ietekmi. Iekšzemes nozares var tikt likvidētas, tās aizstājot ar ārzemju precēm. Likvidējot iekšzemes ražošanas tīklus, cilvēki var zaudēt darba vietas un iztikas avotu.