Priekšrocības, eksportējot preces no valsts

Eksports ir starptautisks tirdzniecības veids, kas gūst labumu, izvedot un pārdodot preces ārpus valsts robežas. Eksporta uzplaukums sākās apmēram pirms 3 gadsimtiem, kad sākās industriālais laikmets. Eksportēt preces jau no pašiem laika sākumiem bija izdevīgi, jo privātpersonas un uzņēmumi ražoja daudz vairāk nekā spēja patērēt mājās. Tas rosināja meklēt iespējas pārdot “lieko” saražoto produkciju un turpināt iegūt peļņu. Arī cenas ziņā, eksportēt bija izdevīgi, jo tām tika uzlikti lieli uzcenojumi, nekā tas ir vietējā tirgū. Kādas šobrīd ir galvenās priekšrocības, kāpēc mēs eksportējam savus produktus uz ārvalstīm? Vai tie ir šie paši divi lielie iemesli, vai tomēr jau līdz mūsdienām ir pārveidojušās galvenās eksporta tendences. Galvenās priekšrocības, eksportējot preces, lasi turpmāk tekstā:

1. Paaugstina pārdošanas cenu

Jā, šis vēl joprojām ir lielākais iemesls, kāpēc mēs eksportējam savu ražojumu uz citām valstīm. Eksports ir viens no veidiem, kā palielināt pārdošanas apjoma potenciālu. Tas paplašina peļņu, jo pretējā gadījumā tā būtu iestrēgusi mēģinājumos pelnīt tikai vietējos tirgos. Vislielākie eksporta tirgi ir Ziemeļamerikā, Eiropā un Āzijā, bet relatīvi mazāks tas ir Āfrikā. Vietējais tirgus var pietiekami pastāvēt mazākajiem uzņēmumiem, taču vidējiem un lieliem uzņēmumiem vietējais tirgus ir pārāk mazs, un vienīgais veids, kā paplašināt pārdošanas apjomu ir eksportēt. Pārdošanai nav nekādu barjeru, un, ja esi piesātinājis valsts tirgu ar savām precēm, tad vajadzētu jau sākt skatīties pāri tās robežām. Palielināta pārdošanas cena ietekmē uzņēmuma rentabilitāti, produktivitāti un konkurētspēju.

2. Palielināta peļņa

Tas ir skaidrs, ka, jo vairāk pārdosi, jo lielāku peļņu iegūsi. Daudzos gadījumos tieši eksports var veicināt lielāku peļņu, jo vidējais pasūtījumu daudzums no ārzemju klientiem bieži vien ir lielāks kā vidējais vietējo iedzīvotāju iepirkums. Daži produkti, jo īpaši tie, kuri ir unikāli, var radīt lielāku peļņu ārzemēs nekā vietējā tirgū. Iemels šādai tendencei ir konkurētspēja pasaules tirgos.

3. Samazināts risks izaugsmes iespējām

Tas ir riskanti, veidot sava uzņēmuma izaugsmi tikai uz vietējā tirgus bāzes. Eksporta pārdošana savas dažādības dēļ ārvalstu tirgos var palīdzēt samazināt risku. Mainoties un balansējot biznesa cikliem, riska iespējas tiek kompensētas, tādējādi panākot līdzsvarotu situāciju kopējai uzņēmuma augšanai. Respektīvi, ja vienā valstī dažādu iemeslu dēļ strauji krītas iepirkuma daudzums, palielinot preces summu otrā valstī, var panākt līdzsvaru biznesā. Bet, ja pārdošana būs tikai vienas valsts līmenī (vietējā līmenī), tad, ja preci pārstās iegādāties, uzņēmums nepiedzīvos izaugsmi un var ciest bankrotu.

4. Zemākas izmaksas par vienu vienību

Eksports palīdz lietderīgi izmantot visas iekārtas, neļaut ražošanai atrasties dīkstāvē. Tas ļauj sasniegt efektīvāko izmantošanas iespēju rūpnīcās. Ja uzņēmums pārdod daudz vairāk produktu, tad iekārtu uzturēšana un vienas vienības izmaksa nepalielinās, un pat samazinās. Zemākas vienības izmaksas padara produktu konkurētspējīgu vietējā tirgū, kā arī ārvalstīs un var sekmēt uzņēmuma rentabilitāti.

5. Samazināta sezonas svārstību pārdošana

Atrodoties dažādās puslodēs, mainās sezonas preces. Laikā, kad vienā vietā pārdod peldkostīmus, citā var pārdot slēpošanas inventāru. Eksportējot preces uz plašām ārvalstu robežām, var panākt stabilāku un ilgtspējīgāku pārdošanas modeli. Tas palīdz palielināt pārdošanas potenciālu un samazina uzņēmuma risku.

6. Produkta dzīves cikla pagarināšana

Visas preces nonāk produktu aprites ciklā. Sākumā tās ir jaunas preces un pārdošana palielinās diezgan dramatiski; vēlāk tai ir tendence izlīdzināties ar pārējām precēm, galu galā kļūstot par senu modeli, ko var saukt pat par nobriedušu preci, kas ilgi stāv veikalu plauktos. Produkts, kas vienā vietā jau ilglaicīgi ir pabijis, var tikt eksportēts uz pavisam citu vietu un startēt atkal kā jauna prece.

Eksports un imports

Starptautiskais bizness ir galvenā tēma, par ko runā uzņēmēji pašreizējā globalizācijas laikmetā. Paplašināta konkurence notiek starptautiskā līmenī, kas var izpausties gan kā eksports, gan imports. Pastāv ļoti daudz faktori, kā uzņēmums starptautiskā ceļā ietekmē savu biznesu. Importēšanai un eksportēšanai ir savas priekšrocības, bet arī daudz mīnusi.

Starptautiskā tirdzniecība iekļauj preču, pakalpojumu vai izejvielu apmaiņu pāri valsts robežām. Starptautiskā tirdzniecība pirmo reizi tika uzsākta rūpnieciskās revolūcijas laikā Amerikā, tālāk izplatoties pa visu pasauli. Tas notika jau 18. gadsimta sākumā. Krasi izmainījās komunikācija uzņēmumu vidū, kā arī transporta un loģistikas pakalpojumi. Tehnoloģijas attīstība un pārmaiņas sakaru un transporta iekārtās ir sekmējusi plašu starptautisko tirdzniecības līmeni 20. gadsimtā. Jāatzīmē dramatisks tirdzniecības pieaugums 1928. gadā, kad kopējā eksporta vērtība pasaulē bija apmēram 31,7 miljardi dolāru, kamēr pēc 70 gadiem šis skaitlis palielinājās līdz pat 4215000,2 miljardiem dolāru.

Lai saglabātu stabilitāti un līdzsvaru starp valstīm, tika izveidota Pasaules Tirdzniecības organizācija, kas atrisināja dažādus tirdzniecības jautājumus un atbalstīja jaunattīstības valstis savu produktu eksportēšanā uz ārzemēm. Lielākās organizācijas dalībvalstis ir ASV, Francija, Vācija, Lielbritānija, Itālija, Japāna un Kanāda.

Tiek izveidotas dažādas tirdzniecības teorijas, kas nodrošina vispārējo priekšstatu par starptautisko tirdzniecību.

Absolūtā priekšrocību teorija: sniedz viedokli par spējām un kontroles pārvaldi konkurētspējīgu procesu starp starptautiskām tirdzniecībā iesaistītām valstīm. Saskaņā ar šo teoriju, ja kāda valsts A var ražot produktus un pakalpojumus, izmantojot tādas pašas kvalitātes resursus par zemākām cenām nekā otra valsts B, tad valstij A ir konkurences priekšrocības pār valsti B.

Salīdzinošā priekšrocības teorija: ir paplašinātā absolūtās priekšrocības teorijai, kas norāda, ka valstij ir jāražo tikai tādas preces un pakalpojumus, kur tai ir īpaša specializācija un zināšanas, kā arī salīdzinošas priekšrocības resursu ziņā. Lielu lomu šādam tirdzniecības modelim piešķir katrai valstij noteiktās dotācijas.

Heckscher-Ohlin modelis: šī teorija atšķiras no divām iepriekšējām, jo tā uzsver tikai ražošanas faktorus, kurā uzņēmumam ir augsta pieredze. Katrai valstij vajadzētu eksportēt tikai tās preces, kuras ir pārpilnība valstī, un izejmateriālus var izmantot daudz intensīvāk. Turpretī valstij vajadzētu importēt tikai tās preces, kuras nespēj vai nav izdevīgi pašiem ražot uz vietas, kā arī tās nav pieejamas pārpilnībā. Dotācijas un relatīvās svārstības ir būtiska loma starptautisko tirdzniecības modeļu izveidošanā.

Neliels ieskats, kādi ir plusi un mīnusi attiecīgi eksportēšanai un importēšanai

Eksportēšanas priekšrocības ir pārdot preces ārzemēs, bet ļauj turpināt koncentrēties arī uz vietējo uzņēmējdarbību. Tā ir iespēja palielināt pārdošanas apjomus lielākā starptautiskā mērogā. Paplašinot tirgus jomu var panākt plašāku klientu bāzi. Biznesu neapdraud sezonālas pārmaiņas.

Eksportēšanas mīnusi lielās izmaksas, kas nepieciešamas uzņēmuma reklamēšanai starptautiskās filiālēs, pastāv grūtības iegūt ticamas tirgus informācijas, jo konkurence ir globālā līmenī un visi ir ieinteresēti dabūt vislielāko labumu.

Importēšanas priekšrocības ir palielinātā iespēja iegūt augstas kvalitātes preces no attīstītākām valstīm, kuras ražo ar senu tradīciju pārpildītu ražošanas metodi. Iegādājoties importa preces, tām iz zemāka maksā nekā dažkārt tādas pašas alternatīvas no vietējiem uzņēmumiem, jo citā valstī izejvielas un resursi var būt daudz lielākā pieejamībā kā pie mums.

Importēšanas mīnusi ir iespējamais risks inflācijas un cenu kāpumam. Importētāju valsts var ņemt varu pār valsti, tādējādi vietējās nozares zaudēs savu ietekmi. Iekšzemes nozares var tikt likvidētas, tās aizstājot ar ārzemju precēm. Likvidējot iekšzemes ražošanas tīklus, cilvēki var zaudēt darba vietas un iztikas avotu.